Negācijas masu medijos

Decembris 6, 2009 Komentēt

Ko mums grib pateikt ziņu portāli? Un kādas emocijas un rezonansi tie vēlas panākt sabiedrībā? Jau tas, kā tās ir veidotas, parāda to destruktīvo ietekmi.
Nu jau reti aplūkoju, ziņu portālu teiktu. Bet šodien tieši bija sanākusi sarunas ievirze par vēsturiskiem, cilvēciskiem, politiskiem (un, protams saraksts ar to nebeidzas) tematiem. Pēc sarunas par piemēru tika atvērts ziņu portāls TVNET un aplūkots, ko tas šonakt mums vēstī:
*Pēc trim gadiem sociālā budžeta uzkrājums varētu sarukt līdz nullei;
*10,4 miljonu dolāru parāds Šķēlem esot ciparu TV ieviešanas sāls;
*Ugunsgrēkā Krievijas klubā gājuši bojā 109 cilvēki;
*Latvijas politiķi izsaka līdzjūtību Krievijai saistībā ar traģēdiju Permā;
*Ušakovs un Šlesers pirms vēlēšanām melojuši?
*Nosauktas sliktākās mūzikas grupas;
*Gada nogalē būtiski pieaudzis valdības pārstāvju komandējumu skaits;
*Atteikšanās no Ziemeļu transporta koridora radītu 2,47 miljardu eiro zaudējumus;
*Eksperiments apstiprina cilvēku nevēlēšanos maksāt nodokļus;
*Iedzīvotājiem solītā kompensācija par siltumenerģiju “iestrēgusi” FM;
*Irākā šogad izpildīti vismaz 120 nāvessodi;
*Miris Štirlica lomas atveidotājs Vjačeslavs Tihonovs.

Un tikai 1 raksts ar neitrāli informatīvi veidotu virsrakstu:
Deivisa kausu tenisā otro gadu pēc kārtas izcīna Spānija.

Un tas joks slēpjas tur, ka, lai arī ir pietiekami daudz melnās krāsas (mērķis nav analizēt cik daudz un kādās proporcijās), tomēr pēc pieredzes zinu, ka pat notikumos ar pozitīvu ievirzi atradīs pēc iespējas vairāk melno plankumu, ja vispār kādam, protams, būs radusies apskaidrojoša doma rakstīt arī par to (un ar tik pat pozitīvu virsrkastu ieliekot arī ziņu pirmajā lapā). Nu neiestāstīsiet man, ka nekas pieminēšanas vērts nenotiek.

[portāls tvnet.lv skatīts 06.12.2009. plkst. 01.33]

postmodernisma īpašības

Novembris 26, 2009 Komentēt

Ihabs Hasans izdala vienpadsmit raksturīgas postmodernisma īpašības. Pirmā no tām – nenoteiktība. Tā parādās gan fiziķu teorijās par pasauli kā mūsdienu fizikas princips, gan literatūrteorijā, gan arī cilvēku dzīves stilā. Nenoteiktība caurauž mūsu mērķus, domas un rīcību.

Otrā pazīme ir fragmentācija. Viss pasaulē tiek sadalīts un saraustīts, aplūkots pa detaļām un fragmentiem. Tāpēc mākslā tagad modē ir kolāžas, kino aizraujas ar montāžām, diskotēkās – ar skaņdarbu miksēšanu, pat dzejoļus raksta fragmentāri, bez sākuma un gala. Postmodernisms ir pieteicis karu vienotībai, totalitātei, veselumam.

Trešā pazīme – dekanonizācija. Visplašākajā nozīmē tā ir vēršanās pret visa veida autoritātēm, normām, kanoniem. Netiek pieļauti nekādi aizspriedumi un tradīcijas. Valda izmaiņas un izsmiekls. Literatūras žanri zaudē savu skaidrību un noteiktās robežas. Māksla vairs nepakļaujas kanoniem, normām un grauj valdošos priekšstatus par ideālo skaistumu. Viss tiek darīts citādi nekā agrāk, pār vecajām un cienījamām tradīcijām nolīst izsmiekla un ņirgu žults.

I. Hasans kā ceturto pazīmi apraksta patības trūkumu un dziļuma zaudēšanu. Autors, mākslas darba radītājs, jebkurš ,,Es” izzūd no postmodernās kultūras, tā vietā stājas pats darbs, taču arī tas pamazām izzūd. Valda nenoteikti fragmenti, šķitumi, nenoturīgi lielumi. Ja postmodernā kultūra būtu konsekventa, tad būtu jāpārtrauc uz grāmatu vākiem rakstīt autoru uzvārdus un nosaukt mākslas darbu radītāju vārdus. ,,Es” izšķīdina sevi seklā stilā, kas vispār vairs nav nekāds stils, jo necieš stabilitāti un noturību, bet dievina mainīgumu.

Piektā raksturīgā īpašība ir nereprezentējamība. Reprezentēt – nozīmē pārstāvēt, izteikt kopīgo tendenci, notikumu. Klasiskajā kultūrā, piemēram, viena spilgta grāmata – ,,Bovarī kundze” var pārstāvēt 19. gadsimta franču literatūru. To izlasot, rodas iespaids par tā laika literatūras orientāciju kopumā. Postmodernajā mākslā un literatūrā nekas vairs neko nepārstāv, jo kanoni, autoritātes, tradīcijas, noturīgs stils tiek noliegts. Nereprezentējams ir tas, kas, būdams valodā, vairs nepieder nevienai valodai. Parādās neizturamais, nedomājamais, šausmīgais un zemiskais. Postmodernais nav reprezentējams tāpēc, ka tam principā nav patības un dziļuma.

Sestā raksturīgā pazīme ir ironija. Prāts un gaume izklaidējas, viss nopietnais tiek apņirgts, par vienotību un stabilitāti tiek runāts ar ironiju. Taču arī pati ironija nav stabila kā kritikas princips. Drīzāk tā ir daudzveidības izpausme, nejaušība, spēle, alegorija un pašrefleksija. Hibridizāciju dēvē par septīto postmodernisma pazīmi. Hibrīds nozīmē jaukteni, kas rodas krustošanas rezultātā. Līdz ar to, ka tiek izjauktas žanru robežas, valda nenoteiktība, uzplaukst dažāda veida eksperimenti, sajaucas elitārā un masu kultūra (piemēram, operdziedātājs L. Pavaroti dzied kopā ar rokdziedātāju B. Adamsu, kas agrāk nebūtu iedomājams). Gleznas izvelk no muzejiem un novieto uz ielas, noslēpumaino Džokondu uzglezno uz automašīnas sāniem. Kopija iegūst tādu pašu vērtību kā oriģināls. Plaģiātisms nevis kaitina, bet bagātina postmoderno darbu.

Hibrīdu veidošanās notiek karnevāliskā stilā. Tas apvieno gan ironiju, nenoteiktību, fragmentārismu, gan patības trūkumu un dekanonizāciju. Komiskais noskaņojums saskaņojas ar absurda izjūtu. Tiek kultivēta dzīves mežonīga nekārtība, smiekli, spilgtums un graušana. Viegla nekaunība uzvar smagnējo nopietnību, spoža nerātnība izjauc tradicionālo sastingumu.

Postmodernisma devītā pazīme ir piedalīšanās. Karnevālu var izjust tikai tad, ja tajā piedalās, ironiju var saprast tikai tad, ja tā tevi trāpa. Postmodernā māksla visu atstāj atvērtu. Literatūrā tiek radīts nevis pabeigts sižets, bet gan tā uzmetums, kas lasītājam pašam jāpabeidz. Mākslā dominē performances – izrādes, kas nevar eksistēt bez skatītāju iesaistīšanas. Skatītāji paši kļūst par aktieriem, ar kuriem tiek spēlēts. Cilvēks visur tiek iesaistīts – literatūras procesā, kino simbolikas atšifrēšanā, politikā, kautiņā uz ielas utt.

Par desmito un vienpadsmito pazīmi dēvē konstruktīvismu un imanenci. Pasaules izpratnes modeļi, dzīves stili, mākslas veidi, politiskās rīcības tiek konstruētas. Tā ir virzība no kādreiz atzītās vienīgās patiesības un radītās, nemainīgās pasaules uz patiesību dažādību, pasaules tapšanu un tās pretrunīgām versijām. Tāpēc postmodernisms ir sakāpināti tēlains, eksotisks un irreāls.

Ar imanenci Hasans saprot prāta spēju pašam sevi arvien vairāk vispārināt simbolos. Postmodernisms ir simbolisks karnevāls, jo pasaule ir zīmju pilna. Mēs vairs nesatiekamies ar realitāti, bet spēlējamies paši ar sevi, bīstoties būt pārāk nopietni, vienoti, totāli un nemainīgi. Postmodernisms ir maksimāla ticība plurālismam visos tā iespējamajos veidos.

Taču no postmodernisma teorētiķu viedokļa šo vienpadsmit pazīmju uzskaitīšana (un vēl jo vairāk iemācīšanās no galvas, ja kāds to gribētu darīt) nav korekta, jo tā grib apstādināt procesus, atrast būtiskas īpašības, atņemt postmodernismam tā nenoteiktību, fragmentāciju un ironiju. Postmodernisms neiekļaujas noteiktā shēmā, jo tā misija ir nojaukt visas shēmas, tajā skaitā arī attiecībā pret sevi pašu.

 

http://www.liis.lv/paslit/Literatura/24-25b/Lit.virzieni.cit.html

Anarhisms

Novembris 22, 2009 Komentēt

Galvenie anarhisma principi ir brīvība, vienlīdzība un savstarpējā sadarbība. Pastāv dažādi anarhisma virzieni (piem., sociālais anarhisms, anarho-komunisms, anarho-sindikālisms, anarho-feminisms, anarho-pacifisms, anarho-primitīvisms, anarho-kolektīvisms, post-kreisais anarhisms). Galvenās atšķirības starp tiem ir, kā attiecīgā virziena piekritēji vēlas redzēt ideālo sabiedrību un kā realizēt pāreju uz to. Lielākā daļa virzienu neizslēdz viens otru, tādēļ ir iespējams vienlaicīgi sekot vairākiem.

Galvenās teorētiskās atziņas:

  1. Sabiedrībā katram ir absolūta brīvība
  2. Sabiedrībai nav vajadzīga ne valdība, ne likumi, ne policija, ne kāda cita vara.. Anarhisms noliedz hierarhiju un piespiešanu jebkādās to formās un visās grupās un institūcijās. Viliams Godvins: “Vispostošākais no visām galējībām ir kāda cilvēka iespējas vai pat pienākums likt, piespiest citu cilvēku rīkoties pretēji viņa uzskatiem un gribai.” Visu veidu cilvēka apspiešanas izskaušana, valdošajam mazākumam izdevīgās “politiskās konstitūcijas” aizstāšana ar “sociālo konstitūciju”, atbilstoši taisnīgumam un cilvēka dabai;
  3. Sadarbība kārtības un miera panākšanai un uzturēšanai, dzīvo un sadarbojas brīvās kopienās. Pārvaldes forma, kuru atzīst anarhisms, ir brīva pašpārvalde, bet ne tādā nozīmē, ka tā būtu vairākuma vara, bet tādā, ka tai piekrīt visi, necenšas valsti aizvietot ar haosu, bet gan ar dabīgām, spontānām organizācijas formām, kuras veidojas jebkur, kur savstarpējā palīdzība un kopējās intereses, caur koordināciju un pašnoteikšanos kļūst nepieciešamas;
  4. Visu sabiedrības locekļu piedalīšanās vienlīdzīgā brīvā organizācijā. Vienlīdzība (sociālais anarhisms- vienādas tiesības būt atšķirīgiem);
  5. Strādnieku pašnoteikšanās industrijā; distribūcija atbilstoši vajadzībām;
  6. Ticība cilvēka racionalitātei, labajai gribai un izaugsmes iespējām, ko pilnībā atraisīt un nodrošināt var tikai brīvība, brīvprātīga pienākumu pildīšana un atbildības uzņemšanās. Atbildīga persona pati regulē sevi un nosaka sev likumus, tā nav kāda cita gribas objekts, tā ir autonoma.
  7. Augstākā vērtība ir saprātīga indivīda mērķis;
  8. Informāciju iegūst novērojot dzīvi tagadnes laikā, jaunās sabiedrības elementi veidojas jau brūkošajā buržuāziskajā sabiedrībā.

 

Pjērs Žozefs Prudons

Kas ir īpašums?” (fragments)

 

„-Kāpēc, kā jūs varējā uzdot šādu jautājumu? Jūs esat republikānis.

-Republikānis! Jā, bet šis vārds nenozīmē neko. Res publica – tas nozīmē sabiedrības lieta. Tātad, tāds kurš interesējas par sabiedriskām lietām – neatkarīgi no tā zem kādas valdības formas – var saukt sevi par republikāni. Pat karaļi ir republikāņi.

-Labi! Jūs esat demokrāts?

-Nē.

– Ko? Jūs dodas priekšroku monarhijai?

-Nē.

-Esat konstitucionālists?

– Lai Dievs nedod!

-Tad jūs esat aristokrāts?

-Nebūt ne.

-Jūs vēlaties jauktu valdību?

-Vēl jo mazāk.

-Tad kas jūs esat?

-Es esmu anarhists.

-Ā, nu es jūs saprotu, jūs runājat satīriski. Šī ir valdības aizskaršana.

-Nekādā ziņā. Es jums nupat sniedzu savu nopietno un labi pārdomāto zvērestu pārliecībai. Lai arī es esmu ciešs draugs pavēlei, es esmu (vārda vispilnīgākajā nozīmē) anarhists. Klausieties manī.”

 

Pjērs Žozefs Prudons šajā dialogā ataino anarhista pārliecību par ticību savai ideoloģijai. Ar noliegumiem par to, kas anarhists nav, un pozitīvismu pret valstiskumu (res publica), anarhists savā veidā atklāj to, ka sabiedrība viņam ir nozīmīga, anarhists ir likuma kalps. Tomēr, lai gan netiek līdz galam pateikts, kas izdod šos likumus, pēc anarhisma ideoloģijas būtības ir zināms, ka anarhists ir ir pilntiesīgs sabiedrības loceklis, kurš ir tās likumu kalps, nezaudējot brīvību.

 

Mihails Bakuņins:

1.„Brīvība nav cilvēka neatkarība attiecībā pret dabas un sabiedrības nepārkāpjamiem likumiem. Brīvība – tā vispirms ir cilvēka spēja pakāpeniski atbrīvoties no fiziskās pasaules sloga ar zinātnes un racionāla darba palīdzību;
brīvība, beidzot, ir cilvēka tiesības rīkoties pašam ar sevi atbilstoši saviem sabiedriskajiem uzskatiem un pārliecībai – tiesības, kas kļūst par pretmetu despotiskām vai varaskārām pretenzijām no cita cilvēka vai to grupas puses, vai cilvēku šķiras, vai arī sabiedrības kopumā.”

2. „Brīvība bez sociālisma ir privilēģija un netaisnība, bet sociālisms bez brīvības – verdzība un lopiskums.”

 

Brīvība ir anarhisma viena no galvenajām iezīmēm. Bet tā nevirza cilvēku darboties nepārdomāti, izraisot absolūtu haosu, bet virza cilvēku attīstīt savas spējas, ļauj būt individuālam. Brīvībā cilvēks ir racionāls un saprātīgs. Citāts nr.2 ir tipiska sociālā anarhisma iezīme, kas būtībā raksturo arī stāvokli PSRS (Mihails Bakuņins – krievu izcelsmes autors) un citos totalitāros režīmos. Sociālisms un sadarbība lieliski papildina sabiedrības iespējas un pilnveidošanos. Ja cilvēks ir brīvs, bet nav sociālisms, tad brīvība ir pieejama tikai retajam un tā kā tas nav saskaņā ar visas sabiedrības vajadzībām, tad tā ir arī netaisnība.

 

Anarhisma ietekme uz sabiedrības dzīvi.

 

 

Anarhisma teorija un ideoloģija pastāv jau ilgu laiku, tomēr maz ticams, ka arī tuvākajā nākotnē tā varētu pilnībā realizēties sabiedrībā. Anarhija balstās un brīvību, vienlīdzību un sadarbību, varas noliegšanu, bet mūsdienu sabiedrībā indivīds savas vēlmes nostāda pirmajā vietā un rēķināšanās ar citiem tomēr ikvienam šķiet, ka ierobežo viņa brīvību, tāpēc šī ideoloģija šķiet kā tāls un neaizsniedzams mērķis.

Tomēr, neskatoties uz to, anarhisms ir guvis piekritējus. Neapšaubāmi tāpēc, ka šīs ideoloģijas izvirzītie mērķi ir daudzsološi un visai sabiedrībai patīkami. Un tā kā šī ideoloģija ne reizi nav realizējusies, tāpēc nav gūta arī negatīva pieredze, kā tas bijis līdzīgi ar sociālismu u.c. pārliecībām. Toties bieži mūsdienās vārds „anarhisms” tiek lietots negatīvā nozīmē, kas patiesībā neatbilst pašu anarhismu izvirzītajiem mērķiem. Sabiedrība ļoti bieži to nepamatoti saista ar noziedzību, karu, haosu, kaut gan tā ideāli balstās uz sabiedrības līgumu, mieru un vienlīdzību.

Anarhisma filozofija bija ļoti populāra 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma Eiropā. Tā nozīmi ieguva, jo daudzi anarhijas piekritēji nevis klaji izteica valsts noliegumu, bet piedāvāja sabiedrības pozitīvas attīstības programmu. Tās pamatā šajā laikā bija atziņa, ka cilvēkam ir spēja sadarboties un meklēt progresīvas sadarbības formas. Anarhisma iezīmes šajā laikā spilgti jūtamas arī daudzu autoru darbos (piemēram Ļevs Tolstojs „Karš un miers” u.c.)

Tīrs anarhisms ir brīvgaitas grupa, kurai nav vajadzīga formāla organizācija un kura anarhistu pārliecību nodod caur neredzamu personīgo kontaktu tīklu un intelektuālām ietekmēm. “Tīrs” anarhisms nav savienojams ar dažādām līdzīgām masu kustībām, jo tām ir nepieciešama stabila organizācija, tās eksistē pasaulē, kurā tikai daļēji valda anarhistu ideāli un nepieciešams slēgt kompromisus ar ikdienas situācijām. Nekad visiem nebūs pietiekama laika, būt “tīriem” anarhistiem, un tāpēc, ka cilvēcei vienmēr ir jāslēdz kompromisi ar ikdienas situācijām. Patiesībā, mūsdienā pēc anarhisma principiem darbojas neskaitāmas brīvprātīgo organizācijas, kuras tiek formētas, izformētas, pārformētas atbilstoši indivīdu mainīgajām iegribām, kuras konstruē nepieciešamo brīvās sabiedrības stāvokli.

Balstoties uz Rasela Berta teoriju par anarhismu, kurā viņš apgalvo, ka tā ir teorija, kas „ noraida jebkuru varas formu, kas saistīta ar piespiešanu. Tā noliedz valsti kā vardarbības iemiesojumu, kuru tā pielieto pārvaldes procesā. Pārvaldes forma, kuru atzīst anarhisms, ir brīva pašpārvalde, bet ne tādā nozīmē, ka tā būtu vairākuma vara, bet tādā, ka tai piekrīt visi,” varu apgalvot, ka patiesībā tā ir utopija. Mūsdienu sabiedrība ir ļoti dažāda un vārda „brīvība” nozīme ir pilnīgi savādāka nekā tā tiek izprasta anarhisma ideoloģijā. Mūsdienu cilvēkam brīvība nozīmē būt individuālam, tomēr vairums sabiedrības arī modernajā pasaulē nespēj pieņemt individualitāti. Tādēļ tā nonāk pretrunās ar sevi, jo kā zinām, tad tiek uzskatīts, ka mūsdienu modernais cilvēks var brīvi paust savu viedokli, tomēr, lai arī cik brīva sabiedrība būtu savos uzskatos, pastāv diskriminācija un brīvības jēdziens vēljoprojām ir ierobežots.

Tomēr ticība anarhismam un anarhisma idejas ir pastāvējušas un pastāv vēljoprojām. Kāpēc? Visticamāk atbildi uz šo jautājumu spēs sniegt šis citāts: „Anarhisti nav tik naivi, lai sagaidītu, ka tiks izveidota perfekta sabiedrība no perfektiem indivīdiem, kuri brīnumainā kārtā pēkšņi atmetīs savus aizspriedumus un nelabos pieradumus “revolūcijas dienā.” Mēs neaizraujamies ar minēšanu par to, kāda izskatīsies nākotnes sabiedrība, kad tiks iedibināta “paradīze zemes virsū.” Tas par ko mēs satraucamies, galvenokārt, ir cilvēces attīstības virziens. Nav “tīra” anarhisma. Ir tikai anarhisma principu piemērošana sociālās dzīves realitātei. Vienīgais anarhisma mērķis ir ievirzīt sabiedrību anarhijas virzienā.
Tādejādi, anarhisms ir ticams, praktisks gids uz sociālo organizēšanos. Citādāk, tas ir tikai nolemts utopistu sapņiem, nevis dzīves spēkam.” (Fragments: A Memoir”, Sam Dolgoff (Refract Publications, 1986))

Buramie vārdi

Oktobris 27, 2009 Komentēt

Vieni no pirmajiem fragmentārajiem tekstiem latviešu valodā ir burvju un raganu prāvu protokolos ierakstītie buršanas teksti. Piemēram, Rīgas Zemes tiesas protokolos (1584) ierakstīti vārdi ar kuriem Miķelis glābis kādu noburtu sievieti:
“Dewigen Perckone und dewinge Strele, Plesz to welne dewing gabbal no to Zilweke”
Kā zināms, tad ap šo laiku latviešu valodniecība un ortogrāfija tikai sāk veidoties. A.Augstkalns un K.Straubergs šo tekstu saprot šādi:
“Deviņi pērkoni un deviņi strēli, plēš (plēs) to velnu deviņi gabali no to cilvēku.”
Protokolā minēts, ka sieviete ar šiem vārdiem kļuvusi vesela.
Buramvārdu noslēpumainības, īpatnējās tēlainības, kā arī neveiklās izteiksmes dēļ saturu un jēgu grūti izlobīt.
Ne tikai viduslaikos, bet vēl ilgi oficiālā baznīca atzina, ka pretstatā dieva kalpiem – enģeļiem eksistējot velna kalpi – burvji, raganas, vilkači, nešķīsti gari. Tie uzsūtot slimības, sērgas, neražu, dabas katastrofas. Ļaunie gari varot iemājot cilvēkos. Lai cīnītos pret ļaunumu, visādām nelaimēm, cilvēkus, kurus turēja aizdomās par sakariem ar šiem ļaunajiem gariem, pratināja, spīdzināja moku kambaros, “pārbaudija ūdenī”, kamēr “vainīgais” atzinās, vai arī protokolā ierakstīja “negrib atzīties” un sekoja parastais sods – “notiesāts uz uguns nāvi”.
Ticību labajiem un ļaunajiem gariem (dēmonoloģiju) kristīgā baznīca pārņēma no pirmatnējām reliģijām.

/Pēc O.Čakars, A.Griguls, M.Losberga “Latviešu literatūras vēsture no pirmsākumiem līdz XIX gadsimta 80.g.”/

Tags: ,