Sākums > faktu drupačas > Anarhisms

Anarhisms

Novembris 22, 2009 Komentēt Go to comments

Galvenie anarhisma principi ir brīvība, vienlīdzība un savstarpējā sadarbība. Pastāv dažādi anarhisma virzieni (piem., sociālais anarhisms, anarho-komunisms, anarho-sindikālisms, anarho-feminisms, anarho-pacifisms, anarho-primitīvisms, anarho-kolektīvisms, post-kreisais anarhisms). Galvenās atšķirības starp tiem ir, kā attiecīgā virziena piekritēji vēlas redzēt ideālo sabiedrību un kā realizēt pāreju uz to. Lielākā daļa virzienu neizslēdz viens otru, tādēļ ir iespējams vienlaicīgi sekot vairākiem.

Galvenās teorētiskās atziņas:

  1. Sabiedrībā katram ir absolūta brīvība
  2. Sabiedrībai nav vajadzīga ne valdība, ne likumi, ne policija, ne kāda cita vara.. Anarhisms noliedz hierarhiju un piespiešanu jebkādās to formās un visās grupās un institūcijās. Viliams Godvins: “Vispostošākais no visām galējībām ir kāda cilvēka iespējas vai pat pienākums likt, piespiest citu cilvēku rīkoties pretēji viņa uzskatiem un gribai.” Visu veidu cilvēka apspiešanas izskaušana, valdošajam mazākumam izdevīgās “politiskās konstitūcijas” aizstāšana ar “sociālo konstitūciju”, atbilstoši taisnīgumam un cilvēka dabai;
  3. Sadarbība kārtības un miera panākšanai un uzturēšanai, dzīvo un sadarbojas brīvās kopienās. Pārvaldes forma, kuru atzīst anarhisms, ir brīva pašpārvalde, bet ne tādā nozīmē, ka tā būtu vairākuma vara, bet tādā, ka tai piekrīt visi, necenšas valsti aizvietot ar haosu, bet gan ar dabīgām, spontānām organizācijas formām, kuras veidojas jebkur, kur savstarpējā palīdzība un kopējās intereses, caur koordināciju un pašnoteikšanos kļūst nepieciešamas;
  4. Visu sabiedrības locekļu piedalīšanās vienlīdzīgā brīvā organizācijā. Vienlīdzība (sociālais anarhisms- vienādas tiesības būt atšķirīgiem);
  5. Strādnieku pašnoteikšanās industrijā; distribūcija atbilstoši vajadzībām;
  6. Ticība cilvēka racionalitātei, labajai gribai un izaugsmes iespējām, ko pilnībā atraisīt un nodrošināt var tikai brīvība, brīvprātīga pienākumu pildīšana un atbildības uzņemšanās. Atbildīga persona pati regulē sevi un nosaka sev likumus, tā nav kāda cita gribas objekts, tā ir autonoma.
  7. Augstākā vērtība ir saprātīga indivīda mērķis;
  8. Informāciju iegūst novērojot dzīvi tagadnes laikā, jaunās sabiedrības elementi veidojas jau brūkošajā buržuāziskajā sabiedrībā.

 

Pjērs Žozefs Prudons

Kas ir īpašums?” (fragments)

 

„-Kāpēc, kā jūs varējā uzdot šādu jautājumu? Jūs esat republikānis.

-Republikānis! Jā, bet šis vārds nenozīmē neko. Res publica – tas nozīmē sabiedrības lieta. Tātad, tāds kurš interesējas par sabiedriskām lietām – neatkarīgi no tā zem kādas valdības formas – var saukt sevi par republikāni. Pat karaļi ir republikāņi.

-Labi! Jūs esat demokrāts?

-Nē.

– Ko? Jūs dodas priekšroku monarhijai?

-Nē.

-Esat konstitucionālists?

– Lai Dievs nedod!

-Tad jūs esat aristokrāts?

-Nebūt ne.

-Jūs vēlaties jauktu valdību?

-Vēl jo mazāk.

-Tad kas jūs esat?

-Es esmu anarhists.

-Ā, nu es jūs saprotu, jūs runājat satīriski. Šī ir valdības aizskaršana.

-Nekādā ziņā. Es jums nupat sniedzu savu nopietno un labi pārdomāto zvērestu pārliecībai. Lai arī es esmu ciešs draugs pavēlei, es esmu (vārda vispilnīgākajā nozīmē) anarhists. Klausieties manī.”

 

Pjērs Žozefs Prudons šajā dialogā ataino anarhista pārliecību par ticību savai ideoloģijai. Ar noliegumiem par to, kas anarhists nav, un pozitīvismu pret valstiskumu (res publica), anarhists savā veidā atklāj to, ka sabiedrība viņam ir nozīmīga, anarhists ir likuma kalps. Tomēr, lai gan netiek līdz galam pateikts, kas izdod šos likumus, pēc anarhisma ideoloģijas būtības ir zināms, ka anarhists ir ir pilntiesīgs sabiedrības loceklis, kurš ir tās likumu kalps, nezaudējot brīvību.

 

Mihails Bakuņins:

1.„Brīvība nav cilvēka neatkarība attiecībā pret dabas un sabiedrības nepārkāpjamiem likumiem. Brīvība – tā vispirms ir cilvēka spēja pakāpeniski atbrīvoties no fiziskās pasaules sloga ar zinātnes un racionāla darba palīdzību;
brīvība, beidzot, ir cilvēka tiesības rīkoties pašam ar sevi atbilstoši saviem sabiedriskajiem uzskatiem un pārliecībai – tiesības, kas kļūst par pretmetu despotiskām vai varaskārām pretenzijām no cita cilvēka vai to grupas puses, vai cilvēku šķiras, vai arī sabiedrības kopumā.”

2. „Brīvība bez sociālisma ir privilēģija un netaisnība, bet sociālisms bez brīvības – verdzība un lopiskums.”

 

Brīvība ir anarhisma viena no galvenajām iezīmēm. Bet tā nevirza cilvēku darboties nepārdomāti, izraisot absolūtu haosu, bet virza cilvēku attīstīt savas spējas, ļauj būt individuālam. Brīvībā cilvēks ir racionāls un saprātīgs. Citāts nr.2 ir tipiska sociālā anarhisma iezīme, kas būtībā raksturo arī stāvokli PSRS (Mihails Bakuņins – krievu izcelsmes autors) un citos totalitāros režīmos. Sociālisms un sadarbība lieliski papildina sabiedrības iespējas un pilnveidošanos. Ja cilvēks ir brīvs, bet nav sociālisms, tad brīvība ir pieejama tikai retajam un tā kā tas nav saskaņā ar visas sabiedrības vajadzībām, tad tā ir arī netaisnība.

 

Anarhisma ietekme uz sabiedrības dzīvi.

 

 

Anarhisma teorija un ideoloģija pastāv jau ilgu laiku, tomēr maz ticams, ka arī tuvākajā nākotnē tā varētu pilnībā realizēties sabiedrībā. Anarhija balstās un brīvību, vienlīdzību un sadarbību, varas noliegšanu, bet mūsdienu sabiedrībā indivīds savas vēlmes nostāda pirmajā vietā un rēķināšanās ar citiem tomēr ikvienam šķiet, ka ierobežo viņa brīvību, tāpēc šī ideoloģija šķiet kā tāls un neaizsniedzams mērķis.

Tomēr, neskatoties uz to, anarhisms ir guvis piekritējus. Neapšaubāmi tāpēc, ka šīs ideoloģijas izvirzītie mērķi ir daudzsološi un visai sabiedrībai patīkami. Un tā kā šī ideoloģija ne reizi nav realizējusies, tāpēc nav gūta arī negatīva pieredze, kā tas bijis līdzīgi ar sociālismu u.c. pārliecībām. Toties bieži mūsdienās vārds „anarhisms” tiek lietots negatīvā nozīmē, kas patiesībā neatbilst pašu anarhismu izvirzītajiem mērķiem. Sabiedrība ļoti bieži to nepamatoti saista ar noziedzību, karu, haosu, kaut gan tā ideāli balstās uz sabiedrības līgumu, mieru un vienlīdzību.

Anarhisma filozofija bija ļoti populāra 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma Eiropā. Tā nozīmi ieguva, jo daudzi anarhijas piekritēji nevis klaji izteica valsts noliegumu, bet piedāvāja sabiedrības pozitīvas attīstības programmu. Tās pamatā šajā laikā bija atziņa, ka cilvēkam ir spēja sadarboties un meklēt progresīvas sadarbības formas. Anarhisma iezīmes šajā laikā spilgti jūtamas arī daudzu autoru darbos (piemēram Ļevs Tolstojs „Karš un miers” u.c.)

Tīrs anarhisms ir brīvgaitas grupa, kurai nav vajadzīga formāla organizācija un kura anarhistu pārliecību nodod caur neredzamu personīgo kontaktu tīklu un intelektuālām ietekmēm. “Tīrs” anarhisms nav savienojams ar dažādām līdzīgām masu kustībām, jo tām ir nepieciešama stabila organizācija, tās eksistē pasaulē, kurā tikai daļēji valda anarhistu ideāli un nepieciešams slēgt kompromisus ar ikdienas situācijām. Nekad visiem nebūs pietiekama laika, būt “tīriem” anarhistiem, un tāpēc, ka cilvēcei vienmēr ir jāslēdz kompromisi ar ikdienas situācijām. Patiesībā, mūsdienā pēc anarhisma principiem darbojas neskaitāmas brīvprātīgo organizācijas, kuras tiek formētas, izformētas, pārformētas atbilstoši indivīdu mainīgajām iegribām, kuras konstruē nepieciešamo brīvās sabiedrības stāvokli.

Balstoties uz Rasela Berta teoriju par anarhismu, kurā viņš apgalvo, ka tā ir teorija, kas „ noraida jebkuru varas formu, kas saistīta ar piespiešanu. Tā noliedz valsti kā vardarbības iemiesojumu, kuru tā pielieto pārvaldes procesā. Pārvaldes forma, kuru atzīst anarhisms, ir brīva pašpārvalde, bet ne tādā nozīmē, ka tā būtu vairākuma vara, bet tādā, ka tai piekrīt visi,” varu apgalvot, ka patiesībā tā ir utopija. Mūsdienu sabiedrība ir ļoti dažāda un vārda „brīvība” nozīme ir pilnīgi savādāka nekā tā tiek izprasta anarhisma ideoloģijā. Mūsdienu cilvēkam brīvība nozīmē būt individuālam, tomēr vairums sabiedrības arī modernajā pasaulē nespēj pieņemt individualitāti. Tādēļ tā nonāk pretrunās ar sevi, jo kā zinām, tad tiek uzskatīts, ka mūsdienu modernais cilvēks var brīvi paust savu viedokli, tomēr, lai arī cik brīva sabiedrība būtu savos uzskatos, pastāv diskriminācija un brīvības jēdziens vēljoprojām ir ierobežots.

Tomēr ticība anarhismam un anarhisma idejas ir pastāvējušas un pastāv vēljoprojām. Kāpēc? Visticamāk atbildi uz šo jautājumu spēs sniegt šis citāts: „Anarhisti nav tik naivi, lai sagaidītu, ka tiks izveidota perfekta sabiedrība no perfektiem indivīdiem, kuri brīnumainā kārtā pēkšņi atmetīs savus aizspriedumus un nelabos pieradumus “revolūcijas dienā.” Mēs neaizraujamies ar minēšanu par to, kāda izskatīsies nākotnes sabiedrība, kad tiks iedibināta “paradīze zemes virsū.” Tas par ko mēs satraucamies, galvenokārt, ir cilvēces attīstības virziens. Nav “tīra” anarhisma. Ir tikai anarhisma principu piemērošana sociālās dzīves realitātei. Vienīgais anarhisma mērķis ir ievirzīt sabiedrību anarhijas virzienā.
Tādejādi, anarhisms ir ticams, praktisks gids uz sociālo organizēšanos. Citādāk, tas ir tikai nolemts utopistu sapņiem, nevis dzīves spēkam.” (Fragments: A Memoir”, Sam Dolgoff (Refract Publications, 1986))

  1. Vēl nav komentāru.
  1. No trackbacks yet.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: