Galvenā Lapa > faktu drupačas > postmodernisma īpašības

postmodernisma īpašības

Novembris 26, 2009 Komentēt Go to comments

Ihabs Hasans izdala vienpadsmit raksturīgas postmodernisma īpašības. Pirmā no tām - nenoteiktība. Tā parādās gan fiziķu teorijās par pasauli kā mūsdienu fizikas princips, gan literatūrteorijā, gan arī cilvēku dzīves stilā. Nenoteiktība caurauž mūsu mērķus, domas un rīcību.

Otrā pazīme ir fragmentācija. Viss pasaulē tiek sadalīts un saraustīts, aplūkots pa detaļām un fragmentiem. Tāpēc mākslā tagad modē ir kolāžas, kino aizraujas ar montāžām, diskotēkās – ar skaņdarbu miksēšanu, pat dzejoļus raksta fragmentāri, bez sākuma un gala. Postmodernisms ir pieteicis karu vienotībai, totalitātei, veselumam.

Trešā pazīme - dekanonizācija. Visplašākajā nozīmē tā ir vēršanās pret visa veida autoritātēm, normām, kanoniem. Netiek pieļauti nekādi aizspriedumi un tradīcijas. Valda izmaiņas un izsmiekls. Literatūras žanri zaudē savu skaidrību un noteiktās robežas. Māksla vairs nepakļaujas kanoniem, normām un grauj valdošos priekšstatus par ideālo skaistumu. Viss tiek darīts citādi nekā agrāk, pār vecajām un cienījamām tradīcijām nolīst izsmiekla un ņirgu žults.

I. Hasans kā ceturto pazīmi apraksta patības trūkumu un dziļuma zaudēšanu. Autors, mākslas darba radītājs, jebkurš ,,Es” izzūd no postmodernās kultūras, tā vietā stājas pats darbs, taču arī tas pamazām izzūd. Valda nenoteikti fragmenti, šķitumi, nenoturīgi lielumi. Ja postmodernā kultūra būtu konsekventa, tad būtu jāpārtrauc uz grāmatu vākiem rakstīt autoru uzvārdus un nosaukt mākslas darbu radītāju vārdus. ,,Es” izšķīdina sevi seklā stilā, kas vispār vairs nav nekāds stils, jo necieš stabilitāti un noturību, bet dievina mainīgumu.

Piektā raksturīgā īpašība ir nereprezentējamība. Reprezentēt – nozīmē pārstāvēt, izteikt kopīgo tendenci, notikumu. Klasiskajā kultūrā, piemēram, viena spilgta grāmata – ,,Bovarī kundze” var pārstāvēt 19. gadsimta franču literatūru. To izlasot, rodas iespaids par tā laika literatūras orientāciju kopumā. Postmodernajā mākslā un literatūrā nekas vairs neko nepārstāv, jo kanoni, autoritātes, tradīcijas, noturīgs stils tiek noliegts. Nereprezentējams ir tas, kas, būdams valodā, vairs nepieder nevienai valodai. Parādās neizturamais, nedomājamais, šausmīgais un zemiskais. Postmodernais nav reprezentējams tāpēc, ka tam principā nav patības un dziļuma.

Sestā raksturīgā pazīme ir ironija. Prāts un gaume izklaidējas, viss nopietnais tiek apņirgts, par vienotību un stabilitāti tiek runāts ar ironiju. Taču arī pati ironija nav stabila kā kritikas princips. Drīzāk tā ir daudzveidības izpausme, nejaušība, spēle, alegorija un pašrefleksija. Hibridizāciju dēvē par septīto postmodernisma pazīmi. Hibrīds nozīmē jaukteni, kas rodas krustošanas rezultātā. Līdz ar to, ka tiek izjauktas žanru robežas, valda nenoteiktība, uzplaukst dažāda veida eksperimenti, sajaucas elitārā un masu kultūra (piemēram, operdziedātājs L. Pavaroti dzied kopā ar rokdziedātāju B. Adamsu, kas agrāk nebūtu iedomājams). Gleznas izvelk no muzejiem un novieto uz ielas, noslēpumaino Džokondu uzglezno uz automašīnas sāniem. Kopija iegūst tādu pašu vērtību kā oriģināls. Plaģiātisms nevis kaitina, bet bagātina postmoderno darbu.

Hibrīdu veidošanās notiek karnevāliskā stilā. Tas apvieno gan ironiju, nenoteiktību, fragmentārismu, gan patības trūkumu un dekanonizāciju. Komiskais noskaņojums saskaņojas ar absurda izjūtu. Tiek kultivēta dzīves mežonīga nekārtība, smiekli, spilgtums un graušana. Viegla nekaunība uzvar smagnējo nopietnību, spoža nerātnība izjauc tradicionālo sastingumu.

Postmodernisma devītā pazīme ir piedalīšanās. Karnevālu var izjust tikai tad, ja tajā piedalās, ironiju var saprast tikai tad, ja tā tevi trāpa. Postmodernā māksla visu atstāj atvērtu. Literatūrā tiek radīts nevis pabeigts sižets, bet gan tā uzmetums, kas lasītājam pašam jāpabeidz. Mākslā dominē performances – izrādes, kas nevar eksistēt bez skatītāju iesaistīšanas. Skatītāji paši kļūst par aktieriem, ar kuriem tiek spēlēts. Cilvēks visur tiek iesaistīts – literatūras procesā, kino simbolikas atšifrēšanā, politikā, kautiņā uz ielas utt.

Par desmito un vienpadsmito pazīmi dēvē konstruktīvismu un imanenci. Pasaules izpratnes modeļi, dzīves stili, mākslas veidi, politiskās rīcības tiek konstruētas. Tā ir virzība no kādreiz atzītās vienīgās patiesības un radītās, nemainīgās pasaules uz patiesību dažādību, pasaules tapšanu un tās pretrunīgām versijām. Tāpēc postmodernisms ir sakāpināti tēlains, eksotisks un irreāls.

Ar imanenci Hasans saprot prāta spēju pašam sevi arvien vairāk vispārināt simbolos. Postmodernisms ir simbolisks karnevāls, jo pasaule ir zīmju pilna. Mēs vairs nesatiekamies ar realitāti, bet spēlējamies paši ar sevi, bīstoties būt pārāk nopietni, vienoti, totāli un nemainīgi. Postmodernisms ir maksimāla ticība plurālismam visos tā iespējamajos veidos.

Taču no postmodernisma teorētiķu viedokļa šo vienpadsmit pazīmju uzskaitīšana (un vēl jo vairāk iemācīšanās no galvas, ja kāds to gribētu darīt) nav korekta, jo tā grib apstādināt procesus, atrast būtiskas īpašības, atņemt postmodernismam tā nenoteiktību, fragmentāciju un ironiju. Postmodernisms neiekļaujas noteiktā shēmā, jo tā misija ir nojaukt visas shēmas, tajā skaitā arī attiecībā pret sevi pašu.

 

http://www.liis.lv/paslit/Literatura/24-25b/Lit.virzieni.cit.html

About these ads
  1. Nav komentāri pagaidām
  1. No trackbacks yet.

Atstāj atbildi

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

%d bloggers like this: